[foolish372]

Mani sauc Ilze, man ir trīsdesmit divi gadi, un līdz pagājušajam rudenim mana dzīve ritēja pēc ļoti skaidra grafika. Darbdienās — birojs, projektu vadība, klientu e-pasti, sapulces. Vakaros — vingrošana, seriāls, grāmata, miegs. Nedēļas nogalēs — pārtikas veikals, vecāku apciemošana, kāda izstāde vai kino. Viss kārtīgi, stabili, paredzami. Man patika šī kārtība, tā deva drošības sajūtu. Bet dažreiz, brīžos, kad aiz loga lija novembra lietus un pilsēta bija pelēka un mitra, es noķēru sevi pie tādas domas: “”Vai tiešām tā būs vienmēr?””

Viena mana kolēģe, jauna, enerģiska meitene vārdā Līga, bieži stāstīja, kā viņa vakaros pārbauda savu veiksmi. Viņa runāja par to viegli, bez patosa, kā par kārtējo hobiju. “”Tas ir kā pavediens starp mani un negaidīto,”” viņa teica kādā piektdienas pēcpusdienā, kamēr mēs dzērām kafiju. Es pasmējos, pamāju ar galvu, bet tā īsti neiedziļinājos. Toreiz man likās, ka tas nav priekš manis — es taču esmu racionāla, aprēķinoša, man patīk kontrole. Azartspēles man asociējās ar trokšņainām zālēm, spilgtām gaismām un cilvēkiem, kuri dzenas pēc ilūzijām.

Viss mainījās nejauši. Decembra sākumā Līga iemeta man saiti uz kādu portālu, kur tika apkopotas atsauksmes par dažādiem spēļu namiem. “”Paskaties, te var atrast normālas vietas ar labiem bonusiem,”” viņa teica. Es atvēru lapu, pavirzījos pa sarakstu. Interesanti, cik daudz tagad ir iespēju. Bija gan starptautiski milži, gan mazāki, vietēji operatori. Ieraudzīju frāzi lv casinos un nodomāju: “”Hmm, latviski runājošiem spēlētājiem domāts pārskats.”” Tajā brīdī manī pamodās tāda kā ziņkāre. Es vienmēr esmu bijusi analītiķe, un, ja ir iespēja palūkoties uz atsauksmēm, loģiski ir izpētīt, pirms kaut ko izmēģināt.

Sāku lasīt vienu rakstu pēc otra. Cilvēki dalījās ar pieredzi, stāstīja par uzvarām un zaudējumiem, slavēja vienus operatorus un brīdināja no citiem. Tā bija vesela kopiena, savs mazais sociālais slānis, par kuru es nebiju ne jutusies, ne domājusi. Attēli ar laimīgiem uzvarētājiem, ekrānuzņēmumi ar izmaksām, padomi par budžeta plānošanu. Man kļuva interesi. Tajā vakarā, kad bērni jau gulēja (jā, es laikam nemaz neteicu, ka man ir divi bērni — septiņus un piecus gadus veci), es nolēmu, ka vienkārši pamēģināšu. Tīri tā, lai zinātu, par ko runā. Nevis tāpēc, ka gribētu kļūt bagāta, bet gan tāpēc, ka gribēju pārbaudīt savu pašsavaldību.

Atvēru lapu, reģistrējos, iemaksāju nelielu summu — desmit eiro. Smaidīju pati sev, jo tas bija kā eksperiments, kā psiholoģisks tests. Izvēlējos spēļu automātu ar meža tematiku, jo vienmēr esmu mīlējusi dabu. Pirmais grieziens, otrais, trešais. Summa auga un krita. Sirds pukstēja straujāk, bet es turējos pie savas stratēģijas — griežu tikai noteiktu laiku, desmit minūtes, un vairs. Un, lūk, pēc septiņām minūtēm ekrānā parādījās uzvara. Ne liela, tikai divdesmit eiro, bet man tā bija īsta eiforija. Es sapratu, kāpēc cilvēkiem tas patīk. Tas nav par naudu. Tā ir sajūta, ka pasaule var pārsteigt, ka tavā kontrolētajā dzīvē var ienākt mazs negaidīts pārsteigums.

Sāku eksperimentēt piesardzīgi. Man patika, ka es to varu darīt no mājām, kamēr bērni skatās multfilmas vai vīrs lasa avīzi. Tas neprasa nekādu īpašu rituālu vai svētku noskaņu. Vienkārši atver portālu, izvēlies spēli, un ir dažas minūtes tikai tev. Protams, es saprotu, ka tas nav nekāds biznesa plāns. Es nekad neesmu medījusi lielos džekpotus, lai arī zināju, ka daži to dara. Man pietiek ar mazajām uzvarām, kuras ļauj man justies, ka vakars ir izdevies. Piemēram, tāds brīdis: vīrs iet gulēt agri, es palieku virtuvē ar tējas tasi, klusi spiežu pogu un skatos, kā rullīši griežas. Un tad pēkšņi tā mazā himna, kas apzīmē nelielu laimestu. Man ir tāda sajūta, ka esmu uzvarējusi nevis kazino, bet pati savā garlaicībā.

Pagājuši trīs mēneši. Es vairs nespēlēju katru dienu, bet gan reizi vai divas nedēļā. Esmu izstrādājusi savu pieeju: iemaksāju tikai to summu, kuru man nav žēl, piemēram, kafijas cenu. Ja zaudēju, nekas briesmīgs nav noticis. Ja uzvaru, tā ir patīkama ekstra, kuru varu iztērēt kādai grāmatai vai bērnu saldējumam. Pārsteidzoši, ka šī mazā spēle man iemācīja priecāties par sīkumiem un nebūt tik nopietnai. Reizēm pat smejos par savām domām: “”Redz, Ilze, tu taču biji tik skeptiska, bet tagad tev ir savs vakara azarts.””

Vēlos pastāstīt vienu konkrētu vakaru, kurš man labi palicis atmiņā. Tā bija trešdiena, sīksts darba periods, principā nekas īpašs. Atnācu mājās, bērni bija ar tēti, un es iebridu vannā. Pēc tam, ar dvieli ap galvu un siltā pidžamā, es apsēdos pie datora un nodomāju: “”Varbūt uzspēlēju kādu brīdi?”” Iemaksāju piecpadsmit eiro, izvēlējos kādu klasisku spēli ar augļu simboliem. Pagriezieni ritēja mierīgi, laimesti nelieli. Un tad, kad gribēju beigt, ekrānā parādījās kombinācija, kas man atnesa trīsdesmit eiro. Es sāku aplaudēt, viena pati tukšajā istabā. Man bija patīkami, ka varu priecāties kā bērns. Vēlāk tajā vakarā es sastādīju sarakstu ar mērķiem, kuriem varētu izmantot šo summu. Nopirku bērniem jaunas krāsojamās grāmatas, bet sev — smaržīgu sveci. Jā, tas ir absolūti nesavaldīgi, bet kaut kādā ziņā tas padarīja mani laimīgāku.

Es neieteikšu nevienam spēlēt ar domu kļūt par miljonāru. Daudzi stāsti par milzīgiem laimestiem ir tādi kā pasakas. Bet tas, ko esmu atklājusi pati sev, ir tas, ka mērenība un skaidra apziņa par savu budžetu pārvērš spēli par izklaidi, nevis atkarību. Man patīk tas, ka es varu kontrolēt procesu, ka tas nav kaut kas neprātīgs. Katru reizi, kad atveru kādu portālu, es red

[foolish372]

Mani sauc Ilze, man ir trīsdesmit divi gadi, un līdz pagājušajam rudenim mana dzīve ritēja pēc ļoti skaidra grafika. Darbdienās — birojs, projektu vadība, klientu e-pasti, sapulces. Vakaros — vingrošana, seriāls, grāmata, miegs. Nedēļas nogalēs — pārtikas veikals, vecāku apciemošana, kāda izstāde vai kino. Viss kārtīgi, stabili, paredzami. Man patika šī kārtība, tā deva drošības sajūtu. Bet dažreiz, brīžos, kad aiz loga lija novembra lietus un pilsēta bija pelēka un mitra, es noķēru sevi pie tādas domas: “”Vai tiešām tā būs vienmēr?””

Viena mana kolēģe, jauna, enerģiska meitene vārdā Līga, bieži stāstīja, kā viņa vakaros pārbauda savu veiksmi. Viņa runāja par to viegli, bez patosa, kā par kārtējo hobiju. “”Tas ir kā pavediens starp mani un negaidīto,”” viņa teica kādā piektdienas pēcpusdienā, kamēr mēs dzērām kafiju. Es pasmējos, pamāju ar galvu, bet tā īsti neiedziļinājos. Toreiz man likās, ka tas nav priekš manis — es taču esmu racionāla, aprēķinoša, man patīk kontrole. Azartspēles man asociējās ar trokšņainām zālēm, spilgtām gaismām un cilvēkiem, kuri dzenas pēc ilūzijām.

Viss mainījās nejauši. Decembra sākumā Līga iemeta man saiti uz kādu portālu, kur tika apkopotas atsauksmes par dažādiem spēļu namiem. “”Paskaties, te var atrast normālas vietas ar labiem bonusiem,”” viņa teica. Es atvēru lapu, pavirzījos pa sarakstu. Interesanti, cik daudz tagad ir iespēju. Bija gan starptautiski milži, gan mazāki, vietēji operatori. Ieraudzīju frāzi lv casinos un nodomāju: “”Hmm, latviski runājošiem spēlētājiem domāts pārskats.”” Tajā brīdī manī pamodās tāda kā ziņkāre. Es vienmēr esmu bijusi analītiķe, un, ja ir iespēja palūkoties uz atsauksmēm, loģiski ir izpētīt, pirms kaut ko izmēģināt.

Sāku lasīt vienu rakstu pēc otra. Cilvēki dalījās ar pieredzi, stāstīja par uzvarām un zaudējumiem, slavēja vienus operatorus un brīdināja no citiem. Tā bija vesela kopiena, savs mazais sociālais slānis, par kuru es nebiju ne jutusies, ne domājusi. Attēli ar laimīgiem uzvarētājiem, ekrānuzņēmumi ar izmaksām, padomi par budžeta plānošanu. Man kļuva interesi. Tajā vakarā, kad bērni jau gulēja (jā, es laikam nemaz neteicu, ka man ir divi bērni — septiņus un piecus gadus veci), es nolēmu, ka vienkārši pamēģināšu. Tīri tā, lai zinātu, par ko runā. Nevis tāpēc, ka gribētu kļūt bagāta, bet gan tāpēc, ka gribēju pārbaudīt savu pašsavaldību.

Atvēru lapu, reģistrējos, iemaksāju nelielu summu — desmit eiro. Smaidīju pati sev, jo tas bija kā eksperiments, kā psiholoģisks tests. Izvēlējos spēļu automātu ar meža tematiku, jo vienmēr esmu mīlējusi dabu. Pirmais grieziens, otrais, trešais. Summa auga un krita. Sirds pukstēja straujāk, bet es turējos pie savas stratēģijas — griežu tikai noteiktu laiku, desmit minūtes, un vairs. Un, lūk, pēc septiņām minūtēm ekrānā parādījās uzvara. Ne liela, tikai divdesmit eiro, bet man tā bija īsta eiforija. Es sapratu, kāpēc cilvēkiem tas patīk. Tas nav par naudu. Tā ir sajūta, ka pasaule var pārsteigt, ka tavā kontrolētajā dzīvē var ienākt mazs negaidīts pārsteigums.

Sāku eksperimentēt piesardzīgi. Man patika, ka es to varu darīt no mājām, kamēr bērni skatās multfilmas vai vīrs lasa avīzi. Tas neprasa nekādu īpašu rituālu vai svētku noskaņu. Vienkārši atver portālu, izvēlies spēli, un ir dažas minūtes tikai tev. Protams, es saprotu, ka tas nav nekāds biznesa plāns. Es nekad neesmu medījusi lielos džekpotus, lai arī zināju, ka daži to dara. Man pietiek ar mazajām uzvarām, kuras ļauj man justies, ka vakars ir izdevies. Piemēram, tāds brīdis: vīrs iet gulēt agri, es palieku virtuvē ar tējas tasi, klusi spiežu pogu un skatos, kā rullīši griežas. Un tad pēkšņi tā mazā himna, kas apzīmē nelielu laimestu. Man ir tāda sajūta, ka esmu uzvarējusi nevis kazino, bet pati savā garlaicībā.

Pagājuši trīs mēneši. Es vairs nespēlēju katru dienu, bet gan reizi vai divas nedēļā. Esmu izstrādājusi savu pieeju: iemaksāju tikai to summu, kuru man nav žēl, piemēram, kafijas cenu. Ja zaudēju, nekas briesmīgs nav noticis. Ja uzvaru, tā ir patīkama ekstra, kuru varu iztērēt kādai grāmatai vai bērnu saldējumam. Pārsteidzoši, ka šī mazā spēle man iemācīja priecāties par sīkumiem un nebūt tik nopietnai. Reizēm pat smejos par savām domām: “”Redz, Ilze, tu taču biji tik skeptiska, bet tagad tev ir savs vakara azarts.””

Vēlos pastāstīt vienu konkrētu vakaru, kurš man labi palicis atmiņā. Tā bija trešdiena, sīksts darba periods, principā nekas īpašs. Atnācu mājās, bērni bija ar tēti, un es iebridu vannā. Pēc tam, ar dvieli ap galvu un siltā pidžamā, es apsēdos pie datora un nodomāju: “”Varbūt uzspēlēju kādu brīdi?”” Iemaksāju piecpadsmit eiro, izvēlējos kādu klasisku spēli ar augļu simboliem. Pagriezieni ritēja mierīgi, laimesti nelieli. Un tad, kad gribēju beigt, ekrānā parādījās kombinācija, kas man atnesa trīsdesmit eiro. Es sāku aplaudēt, viena pati tukšajā istabā. Man bija patīkami, ka varu priecāties kā bērns. Vēlāk tajā vakarā es sastādīju sarakstu ar mērķiem, kuriem varētu izmantot šo summu. Nopirku bērniem jaunas krāsojamās grāmatas, bet sev — smaržīgu sveci. Jā, tas ir absolūti nesavaldīgi, bet kaut kādā ziņā tas padarīja mani laimīgāku.

Es neieteikšu nevienam spēlēt ar domu kļūt par miljonāru. Daudzi stāsti par milzīgiem laimestiem ir tādi kā pasakas. Bet tas, ko esmu atklājusi pati sev, ir tas, ka mērenība un skaidra apziņa par savu budžetu pārvērš spēli par izklaidi, nevis atkarību. Man patīk tas, ka es varu kontrolēt procesu, ka tas nav kaut kas neprātīgs. Katru reizi, kad atveru kādu portālu, es red

[Autor]

Príspevky